Latvijas zivis

Kas ir sugu lapās

Pazīmes, noteikumi un copes padomi vienuviet

Katras zivju sugas lapa ir veidota pēc viena parauga, tāpēc vajadzīgo atradīsi ātri. Vispirms pazīmes - pēc kā sugu atšķirt no līdzīgām zivīm, lai pie ūdens nerastos liekas šaubas. Tad noteikumu izraksts: minimālais izmērs, cik drīkst paturēt dienā un vai sugai ir lieguma laiks. Beigās praktiskā daļa - kur suga dzīvo, kad tā ķeras un ar ko to ķert.

Līdaka ir plēsējs ar liegumu no 1. marta līdz 30. aprīlim un minimālo izmēru 50 cm. Asaris savukārt ir pilnīgs pretstats: liegumu tam nav, iekšējos ūdeņos nav arī minimālā izmēra, un limits skaitās kilogramos, nevis gabalos - kas noteikumos ir retums. Zandarts ir krēslas mednieks ar ilkņiem: minimālais izmērs 45 cm, liegums no 16. aprīļa līdz 31. maijam. Plaudis un rauda savukārt ir brīvākās sugas noteikumos - ne izmēra, ne limita, ne lieguma, tikai makšķerēšanas karte. Līnim atkal ir gan minimālais izmērs (25 cm), gan limits - pieci dienā. Karpa lielākoties ir maksas dīķu zivs, un tur darbojas katra dīķa paša kārtība, bet karūsa izdzīvo pat dīķī, kas ziemā aizsalst līdz dūņām. Un tad vēl sams - mūsu ūdeņu milzis no 60 cm, ar pamattaksi kā lasim - un vimba, kas pavasarī no jūras kāpj upēs: no 30 cm, septiņas dienā. Tikpat garš, bet ar skopāku limitu ir ālants - trīs dienā. Visstingrāk sargātā copes suga ir strauta forele: viena dienā, rudenī liegums, un pārkāpums maksā pieckārši. Un zutis, kas dzimis otrpus okeānam - viens dienā, sešpadsmit īpašos ezeros trīs. Vēdzelei sezona ir otrādi: no 35 cm, piecas dienā, un ķeras tieši ziemā. Un pat ķīsim ir sava lapa - mazākā suga sarakstā, bez kuras nav īstas zivju zupas. Sapals savukārt ir upju piesardzīgais lielgalvis: no 30 cm, pieci dienā. Un salate jeb meža vimba - plēsējs bez zobiem, īpaši aizsargājama suga ar liegumu līdz 15. maijam.

Klāstu papildina trīs dubultnieki, kurus visbiežāk jauc ar plaudi, raudu un karūsu - plicis, rudulis un sudrabkarūsa, visi bez ierobežojumiem noteikumos. Un divas karaliskās sugas ar stingrākajiem noteikumiem: lasis un taimiņš - viens dienā, tikai atļautajās vietās, un pārkāpums maksā 715 eiro. Retumu plauktā stāv alata - Sarkanās grāmatas straumju zivs, kas dzīvo tikai Gaujas un Ventas baseinos, un divas rudens nārsta ezerzivis: sīga un tās mazais brālis repsis, kurš saglabājies vairs tikai piecos dziļajos ezeros. Un jūras pusē - menca, kuru 2026. gadā paturēt aizliegts vispār, un plekste jeb bute, krasta copes galvenā zivs bez izmēra un lieguma.

Jūras sezonu papildina vēl trīs raksturi: salaka, kas pavasarī smaržo pēc gurķiem un piepilda ostu krastmalas, vējzivs ar zaļajiem kauliem, kas piekrastē ienāk tikai maijā un jūnijā, un apaļais jūrasgrundulis - invazīvais ienācējs bez jebkādiem limitiem, kuru dabas draugi iesaka nevis atlaist, bet cept. Un divas ielaistās sugas, kas pie mums dabiski nenārsto: varavīksnes forele, maksas dīķu galvenā zivs, un baltais amūrs - zālēdājs, kas izaug līdz 50 kilogramiem.

Jaunākajā papildinājumā jūras stūris kļuvis pilnīgs. Akmeņplekste jeb āte ir plekstes retā māsīca ar saviem noteikumiem - no 30 cm, piecas dienā, vasarā liegums. Reņģe, mūsu tautas zivs, pavasarī pienāk krastam tā, ka 10 kilogramu limits kļūst sasniedzams no mola, un tai pa vidu jaucas brētliņa - šprotu zivtiņa ar aso vēdera šķautni. Lucītis savukārt ir vienīgais dzīvdzemdētājs mūsu jūrā, kura paliek arvien mazāk. Un dīķu pusē - rotans, invazīvais ienācējs no Amūras, kuru noķertu atpakaļ ūdenī nelaiž.

Sīkzivju plauktā pa vienai sanāk vesela komanda. Grundulis ir ūsainais sēkļu iemītnieks un sena ēsmas zivtiņu klasika, vīķe - virspuses sudrabs, ko dievina salate un zandarts. Baltais sapals savukārt ir sapala slaidais dubultnieks, kuru izšķir ieliektā anālā spura - un tas nav sīkums, jo noteikumi abām sugām atšķiras. Un vēl viens dīķu milzis: platpieris, planktona filtrētājs, kuru ar parastu ēsmu nenoķert.

Un tad vēl sīkie savdabji, kurus vērts pazīt vārdā. Mailīte ir foreļu strautu pavadone un dzīvs tīra ūdens rādītājs, ausleja jeb vēja zivtiņa izdzīvo pat aizmirstos dīķos. Spidiļķis savus ikrus iedēj dzīvas gliemenes žaunās - dīvainākā bērnistaba mūsu ūdeņos, un akmeņgrauzis dienu pavada, ierakies smiltīs, tāpēc to gandrīz neviens nav redzējis. Pavisam cita kaluma retums ir kaze - Sarkanās grāmatas zobenvēdere no grīvām, kuru pieķeršanās gadījumā iesakām atlaist.

Un tad vēl vēži, jo vēžošana ir tā pati copes pasaule. Platspīļu vēzis ir mūsu vienīgais īsti vietējais - Sarkanās grāmatas retums, ko ķer tikai licencētās vietās, un šaurspīļu vēzis ir tas, ar kuru mūsdienās notiek vairums likumīgo vēžu vakaru: abiem 10 cm, 50 dienā un sezona no jūlija līdz septembrim. Invazīvajiem dzeloņvaigu vēzim un signālvēzim turpretī nav ne limita, ne lieguma - tos ķer cauru gadu, un atpakaļ ūdenī tie neceļo, jo abi pārnēsā vēžu mēri. Sarakstu noslēdz divi jūras retumi: saida - Ziemeļatlantijas viešņa, kas Baltijā iemaldās reizi paaudzē - un melnais jūrasgrundulis, vietējā Sarkanās grāmatas suga, kuras invazīvais apaļais brālis tikmēr apdzīvo katru molu.

Visbeidzot piecas sugas, kuras katalogā ir pazīšanai, ne ķeršanai - vismaz ne parastā kārtībā. Upes nēģis ir vienīgais ieraksts liegumu tabulā bez beigu datuma: makšķerēt to nedrīkst nekad, toties Carnikavas kūpinātie nēģi ir Eiropas mēroga delikatese. Store, kādreiz lielākā mūsu ūdeņu zivs, Latvijā bija izzudusi pusgadsimtu, bet kopš 2013. gada tās mazuļus atkal laiž Daugavā un Gaujā - noķerta store jāatlaiž un jāziņo zinātniekiem. Palede ir siļķu dzimtas aizsargājamais retums ar plankumu rindu sānos. Un divi savdabji bez ierobežojumiem: trīsadatu stagars, kura tēviņš būvē ligzdu kā putns, un pīkste - dūņu zivs, kas elpo caur zarnu un pirms negaisa ceļas ūdens virspusē.

Ar ko ķert

Ēsmas un mānekļi pa sugām

Katrai sugai der savi mānekļi un ēsmas: līdakai lielie vobleri un svārstas, asarim mazie rotējošie un silikoni, zandartam džigs pie grunts, plaudim un raudai pludiņš vai fīderis ar piebarojumu. Kuru likt šodien? Mānekļu apskatus krājam sadaļā makšķerēšanas ēsmas - tur atradīsi konkrētus modeļus ar aprakstu, kam un kādos apstākļos tie strādā.